2365 DIENAS

Ko man nozīmē Rīga?

Rīga mani ir iepazīstinājusi ar daudz jauna. Un tāpat kā sevi, es joprojām iepazīstu arī pilsētu. Ir pagājis relatīvi ilgs laiks, kopš šeit esmu, taču es joprojām nepārzinu visus šīs pilsētas pakalnus un labākās slēptuves.
To, ko esmu šeit piedzīvojusi un jutusi, es nesaukšu tik izmeklētā vārdā kā katarse, Rīga ir daudz vienkāršāka. Tas siltums, ko šī pilsēta vienmēr man ir likusi izjust, ir māju sajūta.

(Jau no mazotnes Rīga ir mani intriģējusi un piesaistījusi. Bet par to šobrīd nerakstīšu, atceros vien piedzīvojuma sajūtu, ziloņus zoodārzā un to, ka Rīgā seja vienmēr paliek lipīga.)

Pirmā nozīmīgā asociācija par šo pilsētu, kas arī aizsāk visu tālāko epopeju jeb 2365 dienas, kopš dzīvoju Rīgā, man ir otrās iespējas un jaunie sākumi. Protams, ka nav viegli sākt dzīvi kaut kur pusē, kaut kur no vidus, taču cilvēki, ar kuriem sastapos un kuri man jau kādā dīvainā kārtā bija zināmi, atviegloja iekārtošanos pilsētas rutīnas klēpī.
Pirms 6 gadiem un gandrīz 6 mēnešiem savās mājās mani viesmīlīgi uzņēma 11, kas ir bijis mans labākais draugs jau gandrīz pusdzīvi, nepārspīlēju. Daudz strīdu un sevis izzināšanas pa vidu ir bijis, taču ja man dotu iespēju darīt to visu vēlreiz, es nemainītu neko (izņemot, protams, savu neapdzēšamo vēlmi valkāt neglītas cepures).
Pilsēta lēnām ārstēja manas muļķīgās tīņu skumjas, kamēr es apceļoju abus Daugavas krastus, meklējot jaunas takas un piedzīvojumus. Kā saka, no tā brīža šis viss jau ir vēsture.

Rīga jūt, elpo un runā. Un kamēr tu sarunājies ar pilsētu, tu esi tai pieaudzis, saaudzis ar to un kļuvis par daļu no tās. Rīga reibina kā visvienkāršākās Centrāltirgus dziras, kā serbu sļivovica, kā Red&White. Rīga reibina kā nopļautas zāles smarža, kā Iļģuciema medalus, kā ilga skatīšanās tieši saulē. Rīgas šķautnes ir dažādas. Kādreiz šī vieta bija mans neaizsniedzamais Mēness, taču tagad tā ir mana Saules pilsēta.

Kas ir tas, kas mani šeit notur? Tam noteikti ir sakars ar šīs pilsētas raksturu un neprātīgo skaistumu visu gadalaiku briesmīgajās un jaukākajās dienās. Rīga ir tik sasodīti skaista, tik skaista, ka citreiz jālamājas.
Rīga iedvesmo. Šī pilsēta nebeidz mani pārsteigt! Tik daudz par to teikts, tik daudz par tās kvēlākajiem pielūdzējiem – dzejniekiem, rakstījuši citi dzejnieki. Cik skaisti Klāvs apraksta Pļavnieku romantiku, ko ikkatram nesaprast. Cik raupji, aizskarot vien fasādes, taču pasakot tik daudz – viņa brālis stāsta par Brasu. Cik smeldzīgi Vācietis raksta par Čaku!

Ne jau velti šai pilsētai
Trotuāri ir karsti,
Uz katra no tiem –
Sirds.

Šīs pilsētas čuksti atbalsojas arī Ziedoņa epifānijās. Savā stāstā es attopos jau novirzījusies, es vairs nezinu, ko īsti gribēju tev pateikt. Nepārproti, es negribu tevi pārliecināt par to, ka Rīga ir brīnišķīgākā pilsēta uz zemes. Arī es sapņoju par citām pilsētām un plašu klejošanu, taču Rīga ir tāda kāda tā ir. Rīga nav sterila, Rīga nemelo.
Atceros, ka bija tā dīvainā ziema, daudz lija un gandrīz visi vakari bija miglaini. Ar Rihardu bijām pazīstami tikai neilgu laiku, bet šķita, ka sarunājamies jau mūžību, jo sarunu temati vienmēr iesūca sevī arvien jaunas lietas un idejas, par kurām diskutēt vai vienkārši dalīties. Es patiešām nezinu no kuras sarunas nāk sekojošais citāts, taču vienmēr pārlasot, priecājos, ka esmu to pierakstījusi: Nezinu, man kaut kā vasaras putekļainās ielas, rudens un pavasara dubļi, ziemas slapjā sniega un ledus slāņi šķiet ļoti piederīgi tam izplūdušajam skaņu, krāsu un kustību mutulim, kas man asociējas ar vārdu Rīga.

To visu taču nav iespējams pierakstīt. Jo vairāk rakstu, jo vairāk, šķiet, paliek nepateikts. Pajautā man kādreiz vēl, es noteikti atkal ieslīgšu atmiņās un tā uzreiz nespēšu tev definēt Rīgu, taču pajautā.