Es siržoju Liepāju. Es siržoju arī Kuldīgu. Es siržoju Rīgu (bet par pēdējo es uzrakstīšu vēlāk). Ja varētu atdot savu sirdi ikvienai pilsētai, kurā es jebkad esmu iemīlējusies, ak vai! Šī doma vien liek man mulst un apjaust, ka iemīlos (pārāk) bieži. Es iemīlos ielās un laternu gaismās, tiltos, jūrmalas smiltīs, namu stikla acīs un pašos namos un dzejniekos, kas tur dzīvo un mirst, es iemīlos vējā, kas ir Liepājai raksturīgs, es iemīlos pilsētas valodā, ko fasādes nes man pretī, kad dodos kārtējā piedzīvojumā. Es iemīlos pilsētas kaķos un kaijās un tramvaju vadu stīgās un skaņā, kas rodas, tiem braucot man garām.
Es vienmēr esmu teikusi, ka Rīgu pamest ir nogurdinoši, taču pat es labprātīgi pametu pilsētu, lai dodos uz Liepāju. Es cenšos atcerēties pirmo reizi, kad biju Liepājā, taču velti. Spēju atsaukt atmiņā tikai brīdi, kad jau biju pieķērusies pilsētai un aptuveni apzinājusi interesantākos pastaigu maršrutus. Varu atcerēties tikai to, ka iemīlējos šajā pilsētā pirms biju to iepazinusi. Atceros, ka vienmēr esmu bijusi sajūsmā par veldzējošo vēju, kas īpaši vējainās dienās izpurina jebkādas domas un sirdssāpes no miesas. Pārnākot mājās, tu esi palicis viens pats ar sevi, tukšs un atvērts jauniem priekiem un bēdām.
Vēl atceros, ka vienreiz (patiesi tikai vienreiz) esmu biju Liepājā ziemā. Tolaik vilcieni no Rīgas uz Liepāju vēl kursēja katru vakaru. Es atceros slidenās pastaigas pa molu un pēc skata sasalušās kaijas. Nevaru vairs atcerēties neko citu, jo tās atmiņu kaijas izskatās ļoti smieklīgi.
Runājot par Liepāju, es vienmēr iesāku rakstīt par to, kāda šī pilsēta ir, bet vienmēr sanāk uzrakstīt sevi. Es nemāku objektīvi novērtēt šo pilsētu un saskatīt tās trūkumus (ja tādi vispār ir), taču es zinu, ka negribētu šeit dzīvot, jo Liepāja man ir kā parks, kuram koku vietā aug mājas. Un es zinu, ka nespētu (vai negribētu) dzīvot parkā, bet man patīk šeit atpūsties un nogurt vienlaicīgi. Es mīlu atbraukt uz šo pilsētu, tomēr tikpat ļoti mīlu arī aizbraukt no tās.
Liepāja tāpat kā gandrīz visas lietas – aug, attīstās un mainās. Šī pilsēta vienmēr ir interesanta un vienmēr citāda, nav garlaicīgi aplūkot vienas un tās pašas vietas un tajās atkārtoti apmaldīties. Nu gan vairs nezinu – mainījusies pilsēta vai mēs paši, taču vienu gan varu teikt – šī vieta joprojām ir laimes sala ar visu vēju matos un matiem sejā, ar debesīs iesietiem kaiju kliedzieniem un tramvaju satricinātu zemi (šai pilsētai ir ļoti spēcīgs pulss!), ar klišejisko rožu laukumu un katedrālēm, ar molu un to apsēdušajiem zvejniekiem, ar karostas drūpošo smaidu un mazajām ieliņām, kurās tūristiem apmaldīties.
Un no šīs laimes salas mēs pārnācām ar nekārtīgiem matiem, nogurušām acīm un smilšu pilnām kurpēm.
starpkaru periods 