(Gribēju visu pierakstīt, lai neaizmirstas, taču atmiņas plūst kā ūdens vai smiltis caur pirkstiem)
Pavasaris pirms lapu izplaukšanas ir tik trausls, ka tam bail pieskarties. Bet arī neliegšos, pēdējo divu mēnešu laikā esmu ilgas stundas pavadījusi iekštelpās, ārpusē pabāžot galvu vien tad, kad jāpārvietojas uz citām iekštelpām. Taču kādā brīnišķīgā dienā, es paņēmu visus ziemas zābaku pārus, saliku tos kastē un noglabāju nākamai ziemai. Ar šo un vēl citiem notikumiem, piemēram, kursa darba nodošanu, manā ikdienā iestājās pilnīgs pavasaris (kas šeit atklājas tikai izplūdušu domu fragmentos, dažās manās un dažās 11 fotogrāfijās).
Nu jau manā ielā kastaņiem ir izplaukušas lapas, kas man vienmēr atgādina mazus zaļus lietussardziņus un ilgas pēc pamatīga negaisa.
Es nezinu, ko lai vēl pierakstu, atkal skan The Cure “Lovesong”, kas mani hipnotizē. Un atmiņas, kas slīd gar acīm, tomēr mēdz būt daudz spilgtākas nekā vārdi.
Vienīgi atceros, ka vienmēr es gribētu tā, kā pēdējā laikā –
pārnākt mājās nogurušiem un mazliet laimīgiem.
starpkaru periods 