SALDSKĀBI

Pievakare apskauj pilsētu un mēs uz to visu nolūkojamies, nemirkšķinot acis. Ikreiz, kad pamirkšķini, tevi ieskauj dīvains sapnis nakts krāsā.

Izteikt vārdus paliek arvien grūtāk un mēs cenšamies izvairīties no sāļajiem atvadu brīžiem. Lai arī bijām šeit tikai četras nedēļas, iepazinām viens otru caurcauri. Un visvairāk vēlos atzīmēt, ka uzzināju daudz jauna ne tikai par Grieķiju un tās iedzīvotājiem, bet arī par citu tautu vēsturi, kultūru un paražām. Ikviens cilvēks, ko satiku, deva man mazu daļu no sevis un ar to arī veidoja manu kopējo iespaidu par šo multikulturālo pilsētu, Tesalonīki.
Atkal atkārtošos, sakot, ka vārdu lietošana, lai izteiktu sajūtas, joprojām man sagādā problēmas. Es nespēju to visu pateikt un izstāstīt. Vienmēr šķiet, ka man svarīgās lietas ir nesvarīgi sīkumi, ko pamanu vienīgi es. Piemēram, skumjās saulespuķes, kas tveicē noliekušas galvas, aug kalnu ieskautos laukos. Atceroties šo skatu, es vienmēr gribu mazliet raudāt un varbūt smaidīt. Interesanti, ka esot šajā vidē un starp šiem dažādajiem cilvēkiem, ikviens saprata saldskābas sajūtas nozīmi. Tas ir kaut kas līdzīgs skumjām, taču priecīgā ziņā.
Mēs dalāmies ar prieku un ar bēdām, ar nogurumu un diendusām. Mēs vienmēr dalāmies ar ēdienu un vīnu, mēs esam nenopietni un nopietni vienlaicīgi. Atmiņas gan lēnām izgaist, vai drīzāk, izbalo spožajā saulē, jo visspilgtāk es atceros emocijas un tikai pēc tam patiesus faktus un notikumus. Es zinu, ka man pietrūks šo cilvēku un šīs svešiniekiem draudzīgās pilsētas. Man pietrūks ikdienas sarunu grieķu valodā (un mēģinājumu uzsākt sarunu grieķiski), saldā vīna, ko pasniedz ar augļiem, varbūt pat tā, ka gandrīz it viss ir gatavots ar lielu daudzumu medus. Ēdiens patiesi ir liela daļa no šīs atšķirīgās kultūras, taču nevēlos ieslīgt pārdomās par grieķu apsēstību ar baklažāniem.

Viss pēkšņi kļūst sirreāls, gluži kā sapnis (vai varbūt šī joprojām ir ieilgusi pirmdiena un mēs visi vienkārši ļoti vēlamies doties pie miera, es vairs nezinu, kas ir patiesība).
Mēs bijām viss, mēs sajutām visu. Visu, izņemot vienaldzību. Pret šo pilsētu un cilvēkiem var izjust it visu, bet ne vienaldzību.
Negribēju rakstīt par jūtām, bet laikam sanāca vairāk par jūtām un mazāk par notikumiem. Man kauns no vārdu trūkuma, jo es jūtu tik daudz, ko vēlos pateikt. Atkal, iespējams, citu reizi.
Un tā nemanāmi piezogas pēdējā nakts ar saldskābajām atvadām, no kurām nav iespējams izvairīties un pēc tām nāk tikai dulns klusums gandrīz diennakti garā ceļā uz mājām.

BEZGALĪGĀ PIRMDIENA

Ārpus interneta eksistē šī interesantā dzīve, kurā mūs vienmēr piemeklē miega trūkums, milzīgi kafijas patēriņa apmēri, sarunas grieķu valodā un valodā, kas nav grieķu.
Es atceros kā tajā karstajā pirmdienā viss sākās pa īstam un kopš tā laika šī diena man vēl nav beigusies. Mēs dzīvojam bezgalīgā pirmdienā, mēs zogam vasaras laiku un sauli, mēs priecājamies un esam nopietni, mēs raudam no šīs vietas pārmērīgā skaistuma un mēs vairs nezinam, kas ir miegs.

Es sāku aizmirst latviešu valodu, tāpēc piedod man, ka runāju ar vienkāršākajiem vārdiem un, iespējams, aizmirstu komatus. Piedod, ka nerakstu biežāk. Es vēlos tev pastāstīt tik daudz! Taču šis mirklis ir mūžība un sekundes simtā daļa vienlaicīgi. Es vēlos tev pastāstīt kā ierados šeit nakts vidū, kā gulēju viesnīcas foajē uz dīvāna, kā nākamajā dienā satiku šo smaidīgo un jauko meiteni Keitu, ar kuru kopā pavadījām gandrīz visu svētdienu, kā aplūkojām pilsētu un atradām kafejnīcu, kur frape (jeb ledus kafija, ja vēlies) maksā 0,70 €! Es vēlos tev pastāstīt par savu neapdomību un to, kā todien saulē apdedzināju plecus, kā nebiju ēdusi vairāk nekā diennakti, un to kā līdz pat šim brīdim man nebija laika ilgoties pēc mājām. Es vēlos tev pastīt par visu jauko un neparasto, ko esmu šeit redzējusi!
Šī vieta ir brīnumaina, cilvēki šeit ir neparasti, dažbrīd šķiet, ka atrodos astoņdesmito gadu filmā ar šim laikmetam raksturīgo mūziku un apģērba izvēli.
Vai zini, draugs, lietus šeit ir skaistāks kā jebkur citur, kur esmu bijusi. Prieks par to ir daudz patiesāks un sirds kļūst vaļīgāka. Pirmo reizi, kad šeit lija, es izjutu patiesu svētlaimi. Es biju tikko uzkāpusi augšpilsētā, kur atrodas augstie pils mūri un cilvēki vēro brīnišķīgus saulrietus. Vakaram ātri uzmetās tumšā nakts sega un es devos mājās, lūkojoties uz šo brīnišķo pilsētu, kad pēkšņi sāka līt! Un tas bija tik neaprakstāmi skaisti, ka es varētu izmantot grieķu darbības vārdu δακρύω, lai aprakstītu to, ka raudāju no šī mirkļa emociju pārbagātības un skaistuma.

Vēlāk tajā pašā vakarā Tesalonīki apņēma milzīga vētra, šķita ka pats Zevs no visai tuvā Olimpa kalna visapkārt pilsētai veido nešķērsojamu zibensšautru mūri, kas aizsargātu pilsētu no jebkā ļauna.

Mēs dodamies ceļojumos uz vietām, kur kalni apskauj jūru. Mēs staigājam pa Filipa takām un ar apbrīnu lūkojamies uz viņa dzīves un nāves vietu. Mēs dziedam amfiteātrī un dzirdam viņa atbalsu vaidus. Uzmanīgi speram soļus, jo viss šķiet tik trausls.
Es ļoti bieži apmaldos, pilsētā, valodā un cilvēkos. Taču! Esmu sastapusi jaunus un interesantus cilvēkus, ar kuriem kopā apmaldīties dīvainos dzīvojamajos rajonos un kopā pamēģināt suvlakus un citus netipiskus garšas kārpiņu baudījumus. Viss ir garšīgi un citādi (un iespējams, ka atgriezīšos līdzi ņemot vēl pāris kilogramu miesas vairāk), taču kļuvu neracionāli dusmīga, kad bufetē no brokastu ēdienkartes aprites izņēma beļģu vafeles. Un vēl, es atdotu dvēseli par kaut vienu malku tumšā Brenguļa.

Šai pilsētai ir ļoti karsta elpa, taču pilsētā viss zied un cikādes čīgā, sienāži lec pa gaisu un apkārt spēlējas ļoti daudz kaķu. Skumīga paskata suņi klusi guļ pie saimnieku kājām. Pilsēta tāpat kā tās suņi un bērni, atmostas pēc tumsas iestāšanās – jo tumšāks kļūst, jo vairāk bērnu spēlē bumbu uz ielām, suņi laiski skraida un cilvēki dodas vakariņot ārpus mājām. Vecās sievas parasti sēž bariem pie baznīcas un droši vien apspriež vīrus, kas sēž kafejnīcu terasēs, smēķēdami un spēlēdami kauliņus.
Manas acis, lai arī nogurušas, ik dienas apbrīno kalnus, kas aptver pilsētu, mana āda pierod pie neparasti siltajām naktīm un mana mēle pierod locīties citā valodā, taču šodien es rakstu tev ar skumjām, nevis nogurušām acīm un man neizsakāmi pietrūkst māju.

2365 DIENAS

Ko man nozīmē Rīga?

Rīga mani ir iepazīstinājusi ar daudz jauna. Un tāpat kā sevi, es joprojām iepazīstu arī pilsētu. Ir pagājis relatīvi ilgs laiks, kopš šeit esmu, taču es joprojām nepārzinu visus šīs pilsētas pakalnus un labākās slēptuves.
To, ko esmu šeit piedzīvojusi un jutusi, es nesaukšu tik izmeklētā vārdā kā katarse, Rīga ir daudz vienkāršāka. Tas siltums, ko šī pilsēta vienmēr man ir likusi izjust, ir māju sajūta.

(Jau no mazotnes Rīga ir mani intriģējusi un piesaistījusi. Bet par to šobrīd nerakstīšu, atceros vien piedzīvojuma sajūtu, ziloņus zoodārzā un to, ka Rīgā seja vienmēr paliek lipīga.)

Pirmā nozīmīgā asociācija par šo pilsētu, kas arī aizsāk visu tālāko epopeju jeb 2365 dienas, kopš dzīvoju Rīgā, man ir otrās iespējas un jaunie sākumi. Protams, ka nav viegli sākt dzīvi kaut kur pusē, kaut kur no vidus, taču cilvēki, ar kuriem sastapos un kuri man jau kādā dīvainā kārtā bija zināmi, atviegloja iekārtošanos pilsētas rutīnas klēpī.
Pirms 6 gadiem un gandrīz 6 mēnešiem savās mājās mani viesmīlīgi uzņēma 11, kas ir bijis mans labākais draugs jau gandrīz pusdzīvi, nepārspīlēju. Daudz strīdu un sevis izzināšanas pa vidu ir bijis, taču ja man dotu iespēju darīt to visu vēlreiz, es nemainītu neko (izņemot, protams, savu neapdzēšamo vēlmi valkāt neglītas cepures).
Pilsēta lēnām ārstēja manas muļķīgās tīņu skumjas, kamēr es apceļoju abus Daugavas krastus, meklējot jaunas takas un piedzīvojumus. Kā saka, no tā brīža šis viss jau ir vēsture.

Rīga jūt, elpo un runā. Un kamēr tu sarunājies ar pilsētu, tu esi tai pieaudzis, saaudzis ar to un kļuvis par daļu no tās. Rīga reibina kā visvienkāršākās Centrāltirgus dziras, kā serbu sļivovica, kā Red&White. Rīga reibina kā nopļautas zāles smarža, kā Iļģuciema medalus, kā ilga skatīšanās tieši saulē. Rīgas šķautnes ir dažādas. Kādreiz šī vieta bija mans neaizsniedzamais Mēness, taču tagad tā ir mana Saules pilsēta.

Kas ir tas, kas mani šeit notur? Tam noteikti ir sakars ar šīs pilsētas raksturu un neprātīgo skaistumu visu gadalaiku briesmīgajās un jaukākajās dienās. Rīga ir tik sasodīti skaista, tik skaista, ka citreiz jālamājas.
Rīga iedvesmo. Šī pilsēta nebeidz mani pārsteigt! Tik daudz par to teikts, tik daudz par tās kvēlākajiem pielūdzējiem – dzejniekiem, rakstījuši citi dzejnieki. Cik skaisti Klāvs apraksta Pļavnieku romantiku, ko ikkatram nesaprast. Cik raupji, aizskarot vien fasādes, taču pasakot tik daudz – viņa brālis stāsta par Brasu. Cik smeldzīgi Vācietis raksta par Čaku!

Ne jau velti šai pilsētai
Trotuāri ir karsti,
Uz katra no tiem –
Sirds.

Šīs pilsētas čuksti atbalsojas arī Ziedoņa epifānijās. Savā stāstā es attopos jau novirzījusies, es vairs nezinu, ko īsti gribēju tev pateikt. Nepārproti, es negribu tevi pārliecināt par to, ka Rīga ir brīnišķīgākā pilsēta uz zemes. Arī es sapņoju par citām pilsētām un plašu klejošanu, taču Rīga ir tāda kāda tā ir. Rīga nav sterila, Rīga nemelo.
Atceros, ka bija tā dīvainā ziema, daudz lija un gandrīz visi vakari bija miglaini. Ar Rihardu bijām pazīstami tikai neilgu laiku, bet šķita, ka sarunājamies jau mūžību, jo sarunu temati vienmēr iesūca sevī arvien jaunas lietas un idejas, par kurām diskutēt vai vienkārši dalīties. Es patiešām nezinu no kuras sarunas nāk sekojošais citāts, taču vienmēr pārlasot, priecājos, ka esmu to pierakstījusi: Nezinu, man kaut kā vasaras putekļainās ielas, rudens un pavasara dubļi, ziemas slapjā sniega un ledus slāņi šķiet ļoti piederīgi tam izplūdušajam skaņu, krāsu un kustību mutulim, kas man asociējas ar vārdu Rīga.

To visu taču nav iespējams pierakstīt. Jo vairāk rakstu, jo vairāk, šķiet, paliek nepateikts. Pajautā man kādreiz vēl, es noteikti atkal ieslīgšu atmiņās un tā uzreiz nespēšu tev definēt Rīgu, taču pajautā.

LAIMES SALA

Es siržoju Liepāju. Es siržoju arī Kuldīgu. Es siržoju Rīgu (bet par pēdējo es uzrakstīšu vēlāk). Ja varētu atdot savu sirdi ikvienai pilsētai, kurā es jebkad esmu iemīlējusies, ak vai! Šī doma vien liek man mulst un apjaust, ka iemīlos (pārāk) bieži. Es iemīlos ielās un laternu gaismās, tiltos, jūrmalas smiltīs, namu stikla acīs un pašos namos un dzejniekos, kas tur dzīvo un mirst, es iemīlos vējā, kas ir Liepājai raksturīgs, es iemīlos pilsētas valodā, ko fasādes nes man pretī, kad dodos kārtējā piedzīvojumā. Es iemīlos pilsētas kaķos un kaijās un tramvaju vadu stīgās un skaņā, kas rodas, tiem braucot man garām.
Es vienmēr esmu teikusi, ka Rīgu pamest ir nogurdinoši, taču pat es labprātīgi pametu pilsētu, lai dodos uz Liepāju. Es cenšos atcerēties pirmo reizi, kad biju Liepājā, taču velti. Spēju atsaukt atmiņā tikai brīdi, kad jau biju pieķērusies pilsētai un aptuveni apzinājusi interesantākos pastaigu maršrutus. Varu atcerēties tikai to, ka iemīlējos šajā pilsētā pirms biju to iepazinusi. Atceros, ka vienmēr esmu bijusi sajūsmā par veldzējošo vēju, kas īpaši vējainās dienās izpurina jebkādas domas un sirdssāpes no miesas. Pārnākot mājās, tu esi palicis viens pats ar sevi, tukšs un atvērts jauniem priekiem un bēdām.
Vēl atceros, ka vienreiz (patiesi tikai vienreiz) esmu biju Liepājā ziemā. Tolaik vilcieni no Rīgas uz Liepāju vēl kursēja katru vakaru. Es atceros slidenās pastaigas pa molu un pēc skata sasalušās kaijas. Nevaru vairs atcerēties neko citu, jo tās atmiņu kaijas izskatās ļoti smieklīgi.
Runājot par Liepāju, es vienmēr iesāku rakstīt par to, kāda šī pilsēta ir, bet vienmēr sanāk uzrakstīt sevi. Es nemāku objektīvi novērtēt šo pilsētu un saskatīt tās trūkumus (ja tādi vispār ir), taču es zinu, ka negribētu šeit dzīvot, jo Liepāja man ir kā parks, kuram koku vietā aug mājas. Un es zinu, ka nespētu (vai negribētu) dzīvot parkā, bet man patīk šeit atpūsties un nogurt vienlaicīgi. Es mīlu atbraukt uz šo pilsētu, tomēr tikpat ļoti mīlu arī aizbraukt no tās.
Liepāja tāpat kā gandrīz visas lietas – aug, attīstās un mainās. Šī pilsēta vienmēr ir interesanta un vienmēr citāda, nav garlaicīgi aplūkot vienas un tās pašas vietas un tajās atkārtoti apmaldīties. Nu gan vairs nezinu – mainījusies pilsēta vai mēs paši, taču vienu gan varu teikt – šī vieta joprojām ir laimes sala ar visu vēju matos un matiem sejā, ar debesīs iesietiem kaiju kliedzieniem un tramvaju satricinātu zemi (šai pilsētai ir ļoti spēcīgs pulss!), ar klišejisko rožu laukumu un katedrālēm, ar molu un to apsēdušajiem zvejniekiem, ar karostas drūpošo smaidu un mazajām ieliņām, kurās tūristiem apmaldīties.

Un no šīs laimes salas mēs pārnācām ar nekārtīgiem matiem, nogurušām acīm un smilšu pilnām kurpēm.

MAIJA VAIBSTI

Vienmēr domāju, ka filologiem (vai vismaz filoloģijas studentiem) ar vārdiem veicas vieglāk un veiklāk, nekā citiem cilvēkiem. Tagad saprotu, ka šķitums ir maldi. Sanāk tikai neveikla runāšana par neko, bet es taču vēlos tev pastāstīt savas izjūtas!

Maijs ar kastaņlapu zobiem apēda pilsētu un laiku, kas tajā mita. Tas viegli pienāca, uzsmaidīja mums un deva nodzerties dievišķīgo ziedu nektāru. Un izzaga laika karašas no mūsu kabatām. Tālāk bija vien dzīve paātrinājumā un neko citu, neko prātīgāku es šovakar patiesi tev ar vārdiem vairs nespēšu pateikt.

PAVISAM NENOPIETNI

(Gribēju visu pierakstīt, lai neaizmirstas, taču atmiņas plūst kā ūdens vai smiltis caur pirkstiem)

Pavasaris pirms lapu izplaukšanas ir tik trausls, ka tam bail pieskarties. Bet arī neliegšos, pēdējo divu mēnešu laikā esmu ilgas stundas pavadījusi iekštelpās, ārpusē pabāžot galvu vien tad, kad jāpārvietojas uz citām iekštelpām. Taču kādā brīnišķīgā dienā, es paņēmu visus ziemas zābaku pārus, saliku tos kastē un noglabāju nākamai ziemai. Ar šo un vēl citiem notikumiem, piemēram, kursa darba nodošanu, manā ikdienā iestājās pilnīgs pavasaris (kas šeit atklājas tikai izplūdušu domu fragmentos, dažās manās un dažās 11 fotogrāfijās).

Nu jau manā ielā kastaņiem ir izplaukušas lapas, kas man vienmēr atgādina mazus zaļus lietussardziņus un ilgas pēc pamatīga negaisa.

Es nezinu, ko lai vēl pierakstu, atkal skan The Cure “Lovesong”, kas mani hipnotizē. Un atmiņas, kas slīd gar acīm, tomēr mēdz būt daudz spilgtākas nekā vārdi.

Vienīgi atceros, ka vienmēr es gribētu tā, kā pēdējā laikā –
pārnākt mājās nogurušiem un mazliet laimīgiem.

Pavasartieksme

Man šķiet, ka februāris sākās vien vakar, taču jau pagājuši tādi notikumi un izdomāti svētki kā Valentīndiena un Eirovīzijas nacionālā atlase. Kā arī daudz vairāk vārda dienu kā es varu atminēties. Šķiet, ka biju ieslīgusi pēkšņā pirms-pavasara snaudā un tagad atmoda plūst pār manu metaforisko sirdi. Es nosaukšu to pavasartieksmes vārdā.

Koku zari iesakņojas debesīs. Cilvēku galvas kā saulespuķes neapmākušās dienās tiecas pretī gaismai, putni tiecas sēdēt visaugstākajos zaros. Un plaši atplestām rokām mēs stāvam un skatāmies tieši saulē.

Ziemas plaukstas

(uzliec savas aukstās plaukstas uz manām karstajām acīm)

Es droši vien atkārtojos savos vārdos, tāpēc ļauj man tev parādīt kā es janvāra beigās apceļoju Jorkšīru, kas atrodas tajos pašos platuma grādos kā Rīga, un domāju, ka esmu siltajās zemēs. Vēl pirms tam iestājās ziema un uzbruka ar savām garajām naktīm, kuru ledainās rokas snaikstās gar neapsegtiem kakliem. Ap to pašu laiku tika nosvinēta arī labākā drauga divdesmitgade. Piedzīvotā atklāsme: maģiskās sveces ir kā olimpiskā uguns, tās nav tik viegli apdzēst.

* 11

Iepriekšminētā drauga, kas iespējams ir arī vienīgais šīs dienasgrāmatas lasītājs, dzimšanas diena

Es nezinu kā lai parādu tev šī ceļojuma skaņu, taču padalīšos ar pāris dziesmām, kuras spēs radīt šo piedzīvojumu noskaņu:
Paul Simon and Art Garfunkel: Scarborough Fair
The Misunderstood: I Can Take You To The Sun
The Mountain Goats: Historiography
Led Zeppelin: Going To California
The Peanut Butter Conspiracy: Why Did I Get So High?
The Blues Magoos: I Can Move A Mountain
Arcade Fire: No Cars Go

>>

Es vienmēr pametu novārtā blogus un viegli aizmirstu paroles. Es nevaru apsolīt, ka vienā brīdī šī dienasgrāmata nekļūs par cosmopolitan sleju, ko man ieteica rakstīt 11,
būtībā es vispār neko nesolu.

Iespējami sekojoši mēģinājumi aptvert pasauli.